Bērzu cukuru esot atklājuši un pirmie iekļāvuši savā uzturā somi Otrā Pasaules kara laikā, jo trūcis ierastā cukura. Pēc kara beigām sajūsma par jaunatklāto cukuru lēnām izzudusi līdz kamēr astoņdesmitajos gados interese no jauna uzplaukusi un sākti arī pētījumi par bērzu cukura īpašībām un ietekmi uz veselību.
Bērzu cukurs, zināms arī kā ksilīts jeb ksilitols, ir sastopams kā dabīgs cukura spirts dārzeņos, augļos, arī dažādu koku mizās. “Manas Garšas” piedāvātais bērzu cukurs radīts no Somijā augošiem bērziem un dižskābāržiem.
Process, kādā tiek pie šī īpašā produkta, ir sarežģīts. Smalki sakapāta koksne tiek sajaukta ar ūdeni, attīrīta, filtrēta un koncentrēta, līdz tiek atdalīts ksilitols jeb bērzu cukurs. Šim cukuram nav pierastā, intensīvā salduma. Tas pavisam mēreni paaugstina asinīs glikozes līmeni un līdz ar to nerada straujas insulīna svārstības, kas nav mazsvarīgi cilvēkiem ar lieko svaru, insulīna rezistenci un diabētu. Bērzu cukura glikēmiskais indekss ir tikai 7 (saharozei – pāri 80).
Bērniem, kas jaunāki par 3 gadiem, šo cukuru neiesaka lietot, bet pieaugušajiem – iekļaut uzturā lēnām un pakāpeniski, jo ksilīts rada laksatīvu efektu.
Bērzu cukura atšķirīgās ķīmiskās uzbūves dēļ tas nav izmantojams baktērijām, tamdēļ arī zobu veselības labad šis cukurs uzturā ir krietni labāka alternatīva.
Ksilīts satur arī par aptuveni 40% mazāk kilokaloriju kā labi zināmā saharoze (baltais galda cukurs).
Bērzu cukurs iederēsies gan desertos, gan konditorejas izstrādājumos, tāpat arī dažādos dzērienos, taču to nevar karamelizēt.
Mēs iesakām pievienot šo cukuru ēdieniem, kurus maigi un neuzbāzīgi vēlaties papildināt ar saldu garšu – piemēram, ogu un augļu desertiem ar putukrējumu.