Runājot par garšvielu vēsturi, parasti tiek minēti fakti vai nu no senās Romas laikiem vai klosteru dārziem, ierīkotiem pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem, taču arī pie mums garšvielas un garšaugi, kas tagad tiek uzskatīti par eksotiskiem un jaunievedumiem, patiesībā bijuši pieejami jau pirms gadiem piecsimt un pat agrāk. Viena no tādām garšvielām, ar ko mūsu muižu ļaudis ārstējās jau 16.gadsimta sākumā un vēl agrāk, bija anīsa sēklas. Par to dzimteni uzskata Tuvo Austrumu zemes, bet romiešu karagājienu rezultātā anīsu iepazina arī tautas, kas dzīvoja uz ziemeļiem no Alpu kalniem, un agrīnajos viduslaikos anīsu lietoja gandrīz visā Eiropā, arī mūsu tagadējās Latvijas teritorijā.
Romiešu laikos anīss skaitījās tautas garšviela, ko ikdienā lietoja, pirmkārt, maizes cepšanai un, otrkārt, košļāšanai gladiatoru cīņu laikā, lai nomierinātu nervus. Pie mums ar anīsu galvenokārt ārstēja klepu, vēdera un nervu kaites.
Anīsa sēklām ir īpatnēja garša un salda, aromātiska smarža, ko rada to sastāvā esošā ēteriskā eļļa – anetols. Pikantās sēklas ir lielisks minerālvielu avots, kas satur kalciju, dzelzi, varu, kāliju, mangānu, cinku un magniju. Piemēram, 100 gramu sausās sēklās ir 462% ikdienā nepieciešamās dzelzs devas, un tajās esošais kālijs palīdz kontrolēt sirdsdarbību un asinsspiedienu. Garšviela ir bagāta arī ar vitamīnu C un A. Kopumā, sēklas ir izslavēts līdzeklis cīņā pret astmu, bronhītu, gremošanas traucējumiem, kolikām, sliktu dūšu. Tās palīdz pat zīdaiņiem saaukstēšanās gadījumos.
Ēdiena gatavošanā izmanto gan anīsa sēklas, gan eļļu, gan lapas. Sēklu garša pastiprinās, tās vispirms apcepot. Tās izmanto kā pikantās, tā saldās maltītēs, parasti pievienojot gatavošanas beigās, lai neļautu priekšlaicīgi izgarot sēklās esošajām eļļām. Garšviela sader ar zupām, mērcēm, maizēm, kūkām, biskvītiem un konditorejas izstrādājumiem. To pievieno arī franču dzērienam Pastis, spāņu Ojen, Vidusjūras Anisetteun citiem.
Anīss veselībai:
*Ja moka žagas, tad kādu brīdi pakošļā anīsa sēkliņas un uzdzer glāzi ūdens.
*Palīdz vieglāk elpot, ietilpst klepus tēju un medikamentu sastāvā.
*Palīdz, kad zīdainīšiem nāk zobiņi – pret caureju un vēdera pūšanos.
*Veicina gremošanu un nomierina sakairinātu kuņģi.
*Nomierina nervus un harmonizē sirdsdarbību.
*Dvēseliski iedarbojas:
~pret enerģijas un dzīvesprieka trūkumu,
~pret bezmiegu, ko izraisa stress,
~pret sliktiem sapņiem,
~pret seksuālās intereses trūkumu; Austrumu zemēs anīsa sēklas izmanto impotences ārstēšanai.
IZMANTOŠANA: Labi iederas zupās, dažādās mērcēs, maizē, kūkās, konditorejas izstrādājumos. Anīsa garša saskaņoti sader kopā ar krustnagliņām, ingveru, kanēli, melnajiem un zaļajiem pipariem, ķiplokiem, arī ar ķimenēm un muskatriekstu.